Veiksme manas kolekcijas tapšanā sākās tad, kad pirmo reizi sazvanījos ar Rudīti Losāni. Viņa ir Iļģuciema cietuma alternatīvās resocializācijas programmas “Mirjama” kapelāne. Es viņai piezvanīju un pastāstīju savu ideju, pastāstīju, ka vēlos veidot savu kolekciju par sievietēm ieslodzījumā, kuras ir mammas. Viņa uzreiz mani saprata un raudzījās pēc risinājuma, jo tomēr runāt ar ieslodzītajām par to, kā viņas nevar būt ar saviem bērniem, nav gluži ikdienišķi. Rudītei ilgi vajadzējis pārliecināt cietuma priekšnieci par šo ideju. Kāpēc Rudīte noticēja man uzreiz? Jo viņa savā programmā ieslodzītajām sievietēm piedāvā dažādas ar mākslu saistītas nodarbes un viņa redz kā ieslodzītās “atplaukst” adot, pērļojot, gleznojot, spēlējot teātri. Mēs abas saredzējām, ka māksla ir terapija. Nākamā veiksme man bija viņas satikt. Pirmajā tikšanās reizē satiku visas 12 programmas ieslodzītās, pastāstīju ideju un gaidīju, kura piekritīs, kura būs tik drosmīga un spēs man uzticēties. Irēna, Kristīne, Kitija, Sveta (Svetlana). Četras sievietes, kas piekrita.
Šajā kolekcijas tapšanā piedalījās arī fotomāksliniece Iveta Gabaliņa un rakstniece Katrīna Gaile. Uzrunāju šīs mākslinieces, jo viņu darbos saskatu jutekliskumu un spēku vienlaicīgi. Saskatīju, ka viņas lieliski ar savu redzējumu un māksliniecisko pieskaņu spētu bagātināt ne tikai kolekcijas tēlu, bet arī katras sievietes pašapziņu. Iveta un Katrīna piekrita un arī kādā trešdienā pievienojās mums kapelā.
Protams, ne es terapeits, ne psihologs. Kā man uzdot jautājumus, lai saņemtu vajadzīgo atbildi Gāju ar sev uzstādītu mērķi noskaidrot, kā ir būt mammai bez bērna blakus, kā var sevi saukt par mammu, ja neesi kopā diendienā ar savu bērnu. Cik trausli šie jautājumi, cik viegli ar šiem jautājumiem sāpināt, tāpēc meklēju veidus kā tos uzdot citādāk. Pēc katras tikšanās iznācu apjukusi, pilna pārdomu, līdzjūtības. Es dzirdēju daudz vairāk, sajutu daudz vairāk. Kolekcijas tērpi nes vairāk, nekā tikai bērna un mātes attiecību atspoguļojumu.
Satikšanās ar viņām ir viena liela veiksme.
