Pašportrets. Meklējot savas personības un pašizpausmes raksturvārdus, apstājos pie vārdu virknes "mazais pelēkais cilvēks" - termins, kas identificē (kas ir pilnīga antitēze šim terminam) cilvēku, kurš slēpj to, kas citiem nav, neiet tur, kur cita nav, nepasaka ne to, ko vairums oponēs, ne to, ko vēlēsies uzklausīt. Apģērbs attēlo šo stāstu kā viens vilnis, kas plūst, ir nenošķirams no pārējiem, kas tiek dzīti uz priekšu. Izgaist un parādās, bet vārdus tiem piedēvēt nespējam. Kopā bezgalīgi, bet viens tik mirklīgs. Kolāža. Apģērbi veidoti kā materiālā veidā realizētas pamatreakcijas uz stresa izpausmi kondensētā veidā. Cilvēks viens pats pretī saniknotai dabai nevar izvēlēties, bet tikai pārsteigt pats sevi: bēgt, sastingt vai tomēr uzbrukt.