Pirmais, ko iedomājos, ir par neveiksmēm, laikam šajā emocionālajā laika periodā, kad liekas ka viss nesanāk, savādāk nav iespējams. Neveiksme? Tas laika trūkums, kad tu vēlies, lai apģērbs ir izstrādāts, bet skrienot pēc skaita, paliekot līdz vēlam vakaram, neredzot tuviniekus, un jūtot pārmetumus par to, ka tu slimo, vai izvēlies vakaru pavadīt ar sev tuvo, nevis akadēmijā. Grūtības aizmigt, kaut arī vajag izgulēties, bet tu esi stresa segas apņemts, un sajūta, ka pat tavas veiksmes vairs nav nekas izcils. Neveiksme ir tas, ka šobrīd man negribas rakstīt un tas, ko rakstu, šķiet nevērtīgs un neapmierināta cilvēka sūdzību dēlis.

Tas nav tas, kā gribu es, un vairāk tā nebūs.

Bet veiksme ir cilvēki, mani kursabiedri, pasniedzēji un nejaušās audumu pārdevējas. Paldies Arvīdam Endziņam par dalību metāla karkasa izveidē un tik patiesu un degošu ieinteresētību darbā. Paldies Diānai Janušonei par palīdzību notvertajā mirklī auduma tvaicēšanā un sirsnīgu pieeju. Paldies Mārai Bindei par izglābšanu kritiskā brīdī.